Vispirms gribētos izteikties par nabadzību, jo bez atsevišķu jēdzienu un to izcelšanās būtības izprasšanas vispār nekādi nav iespējams izprast, kā no tā visa tikt vaļā, kur meklēt risinājumus. Nabadzības māte ir alkatība. Tieši tāpat kā korupcijas māte ir alkatība. Mēģināšu paskaidrot.
==========================================================================================
Kad kādā noteiktā, noslēgtā sabiedrībā kāds kļūst pārāk alkatīgs, viņš cenšas izspiest "visu sulu" no darba ņēmējiem un samaksāt pēc iespējas mazāk. Tā ir brutāla ekspluatācija. Uzreiz uzsvēršu, lai nerodas pārpratumi - ekspluatācija kā tāda kaut kādā līmenī vienmēr pastāvēs. Vienmēr. Tieši tāpat kā kaut kāda līmeņa noslāņošanās, jo gribam to vai nē, tas ir zināms attīstības dzinulis, un bez tā nemaz nevar.
==========================================================================================
Problēmas jebkurai ekonomikai rodas, kad kāds vēlās vai nu visus novienādot ar pilnīgi vienādiem ienākumiem (nedaudz uz to pusi bija PSRS orientēta), vai arī kad noslāņošanās, kāda ir īpaši jau Latvijā, ir vienkārši dramatiska un esošās krīzes apstākļos arvien vairāk izplatās.
==========================================================================================
Tātad. Ja sabiedrībā valda alkatība, kuru šodien, ak tu joks, attīstības vārdā atbalsta gandrīz pilnīgi visi politiskie spēki, tad parādās nelietīga darbaspēka izmantošana. Pie kam, pie politiskās vara nokļūstot tiem, kuri ir tikuši pie naudas, viņi to visu vēl vairāk nostiprina, apliekot ar nodokļiem tos ienākumus, kuri atrodas zem "krīzes iztikšanas minimuma".
==========================================================================================
Rezultātā izveidojas situācija, kad paši uzņēmēji šajā tirgū gandrīz neko nav spējīgi pārdot, jo izteikts vairums cilvēku nav spējīgi apmierināt pat vissnepieciešamākās vajadzības. Un sekas tam visam ir ražotņu slēgšana, uzņēmējdarbības nīkuļošana. Bet tādā situācijā, pat ja jūs būtu labs uzņēmējs, ir grūti panākt tādus ražošanas apgrozījumus, kuri nodrošinātu augstu pašatdevi jeb rentabilitāti, ja gribat izklausītis gudrāki. Vai šāds stāvoklis jums neliek novilkties paralēlēm ar Latviju?
==========================================================================================
Tātad, šīs alkatības dēļ, kad uzņēmēji nav bijuši gatavi dalīties ar ienākumiem vairāk, rodas situācija, kad noteiktā tirgū pastāv liels bezdarbs (tātad arī nabadzība), vienlaīcīgi ar ļoti zemu produktivitāti un kvalificētu speciālistu trūkumu, jo nīkuļojošā tirgū vienkārši nav iespējams iegūt pieredzi. Pretēji ir tirgos, kur ir ļoti attīstīta un sakārtota uzņēmējdarbība, un kur visu laiku trūkst darbaspēka visās jomās. Šis trūkums ir ļoti veselīgs ekonomikas attīstībai.
==========================================================================================
Pie risinājumiem. Esmu šo stāstu salicis zem DARBA, BIZNESA, KONKURENCES, EKONOMISKĀS SITUĀCIJAS, ATTĪSTĪBAS, NABADZĪBAS un SOCIĀLĀ TAISNĪGUMA, jo tas vistiešākajā veidā attiecas uz visiem šiem jautājumiem. (Vajadzēja arī pie eiro, jo starpvalstu attiecībās valda tāds pats mehānisms, kā vienas sabiedrības ietvaros, kad vēlme kādu maksimāli izspiest sev par labu beigu beigās ved pie problēmām visiem šādās attiecībās iesaistītajiem, un eiro politika šo ekonomisko kroplību, arī netaisnīgumu nodrošina vistiešākajā veidā. Ja ES kādreiz sabruks, tad vienota valūta būs bijusi viena no vislielāko ietekmi atstājušajām lietām.)
==========================================================================================
Pirmā risinājuma atslēga ir TAISNĪGA UN ATTĪSTĪBAI LABVĒLĪGA IENĀKUMU SADALE. Piemēram, nedrīkst būt strādājoša cilvēka ienākumi uz rokas mazāki par 3 iztikšanas minimumiem. Īpašas krīzes gadījumā varbūt par 2-viem, tomēr citādi šim uzstādījumam ir jāpastāv ar likuma spēku, citādi nekāda attīstība nav iespējama. Tātad, lai tas neatstātu lielu iespaidu uz ražojumu cenām, šajos līmeņos ir būtiski jāsamazina nodokļi, vai vislabāk, tie vispār jāatceļ. Nebūs pirktspējas sabiedrības vairākumam, nebūs attīstības, būs bezgalīgi ilgstoša nabadzība.
==========================================================================================
Tā kā valstij ir jāpsatāv, tad neiekasēto "nabagu nodokļus" (rus varētu saukt arī par "nabadzību radošajiem nodokļiem", jo tie samazina to cilvēku ienākumus, kuri jau tā ir uz vai pat zem nabadzības sliekšņa), iekasē no tiem, kuriem ir lielāki ienākumi, vairāk īpašumu.
==========================================================================================
Parasti šajā vietā uzņēmēji sāk uzvesties pat nepieklājīgi un "dzīt klaju demagoģiju", ka viņi tikšot izputināti vai aizbēgšot no valsts un tad te vispār nevienam nekā nebūšot. Un ar šādu attieksmi viņi parāda, ka ne tikai nevēlas rast skaidrojumu un risinājumus, bet pat ne tuvu nenojauš, kā vispār ekonomika darbojas un ko un kā viņi iegūs no šādas pieejas.
==========================================================================================
Tātad. Uzņēmēji iegūs sev visapkārt ļoti pirktspējīgu tirgu. Viņu apgrozījumi būtiski palielināsies, jo palielināsies tieši ikdienas preču un pakalpojumu apgrozījumus, kuru ikvienā valstī pārsvarā piedāvā tikai un vienīgi vietējie. Tātad, vidējais uzņēmējs, patiesībā, pat varētu pamatīgi iegūt un daudzos gadījumos pat gūt lielāku peļņu neskatoties uz to, ka būtu sācis maksāt daudz lielāus nodokļus.
==========================================================================================
Vienīgais, kas nosacīti varētu zaudēt, būtu oligarhi, par kuru ietekmi visi visu laiku šausminās. Bet viņu uzņēmumi nepazustu. Vai nu tie nonāktu daudzu vidēju uzņēmēju rokās vai pārraudzībā, vai arī viņu vietā nāktu uzņēmēju apvienības, kuras tikpat sekmīgi un, varbūt, pat vēl sekmīgāk pārvaldītu arī lielos uzņēmumus.
==========================================================================================
Turklāt, tas viss radītu attīstības ķēdes reakciju, tāpat kā aplama politika rada nabadzībā slīgšanas ķēdes reakciju. Tātad, Latvija beidzot varētu izkļūt no to valstu saraksta, kurā ir ļoti zems uzņēmējdarbības līmenis. Jo tas esošajā situācijā ir ļoti labi izprotams, kāpēc tas tāds tur ir. Un, kā jau pie jebkuras attīstības, būtiski palielinātos arī valsts ieņēmumi, samazinoties izdevumiem par noziedzību (arī korupciju vistiešākajā veidā, jo arī korupcijas māte ir "vecā labā alkatība"...) Jo ir tā, ka korupcija var zelt tikai tur, kur ir neierobēzotas iespējas kļūt bagātam un kur ir milzīgas iespējas izkrist no aprites un pamosties galējā nabadzībā, kas arī ir bailes no tā un dzinulis kaut ar kaut ko nodrošināties rītdienai. Bez tam, kur ir šāda noslāņošanās kā Latvijā, tur, vispārējās nabadzības dēļ, gan valsts gan pilsoniskā sabiedrība kļūst ļoti vājas un nespējīgas to visu izkontrolēt. Viņus vienkārši atšuj, jo "bagāto un veiksmīgo" loks ir neliels, un viņi viens par otru caur korupcijas ķēdēm ļoti viegli turas kopā. Ja ne, tad tevi vispār var izslēgt no spēles... Turklāt, arī nabadzībā iekritušajām ģimenēm aug neizglītoti un agresīvi bērni, kas arī ir izcila augsne noziedzībai un attumtībai. Visas šīs lietas ir ar ļoti negatīvu ietekmi uz ekonomiku, sociālo, kultūras un noziedzības līmeni ikvienā valstī.
==========================================================================================
Tātad, alkatība ir pilnīgi visu ekonomisko problēmu, arī esošās pausales krīzes vienīgā un pirmā sakne.
==========================================================================================
Tātad, progresīvie nodokļi jeb, pareizāk sakot, attīstībai un taisnīguma labvēlīga ienākumu sadale ir vienīgie instrumenti, kā izkļūt no krīzes.
==========================================================================================Otrs, no šī neatņemams jautājums ir monetārā politika.
==========================================================================================
Nu nav normāli, ja visādi citādi pilnīgi nošķirtās un ar ārkārtīgi atšķirīgu attīstības, izdevīguma un ienākumu sadales politiku esošas valstis apvienojas zem vienas valūtas. Tad veidojas tieši tas pats negatīvais efekts, kā ar noslāņošanos, kad alkatības dēļ kāds, iesākumā, kaut kādu ieguvumu gūst, bet beigu galā zaudē pilnīgi visi.
==========================================================================================
Mums stāsta, ka mēs, mūsu uzņēmēji un "starptautiskie partneri" iegūtu stabilitāti un tad sāktu te investēt. Ja godīgi, arī kad viss šķita ļoti labi Latvijā, te vienīgie investori bija jomās, kuras vispār nedrīkstētu piederēt citu valstu īpašniekiem - finanses un tirdzniecība, kā arī spekulācijas ar īpašumiem tirgū.
==========================================================================================
Tās ir lietas, kuras nav investīcijas, bet attiecīgās valsts ekonomiskās neatkarības un patstāvības, kā arī labklājības sagraušanas politika. Vienīgie, kuriem būtu tiesības saukties par investoriem lai ir attiecīgajā reģionā jaunu ražošanas nozari attīstošie uzņēmēji.
==========================================================================================
Ja Latvijā ieviesīs eiro, tad lētās un daudz attīstītākās ārvalstu preces mūsu irgu izsūks. Nauda caur to iegādi vienkārši aizplūdīs, pie kam vēl daudz ātrāk, nekā tas notiek šodien caur lata piesaisti, kas tā pati eiro ieviesšana jau vien ir, un kas jau šodien rada daudzus simtus miljonu, tagad krīzes laikā pat miljardu izplūsšanu no valsts.
==========================================================================================
Ītanējā ekonomiskajā situācijā ir jābūt arī īpatnējiem ekonomiskajiem risinājumiem. Un uz Latviju tas attiecas vistiešāk. Tātad, lats ir jāatlaiž pilnīgā atsaistē jeb brīvībā no piesaistes, tomēr saglabājot esošo piesaisti tiem resursiem un izejvielām, kuras nepieciešamas vietējās ražošanas attīstībai un uzturēšanai.
==========================================================================================
Šāda pieeja nozīmētu, ka valsts nodrošina saviem ražotājiem valūtu pret latiem par piesaistītu cenu izejvielu un energoresursu iegādei, noteiktā apmērā. Protams, par to valsts iekasētu ienākumu nodokli no visa pārdotā ārvalstīs valūtā, lai šādas prasības varētu uzturēt. Un valsts varētu ieviest prasību, ka tērē tikai tik daudz valūtas, cik iekasē. Izņēmums varētu būt aizņēmumi kādām nozarēm, kuras var attīstīt Latvijā un kuru preces tik un tā nākas pirkt no ārlvastīm. Šāda pieeja neizkropļotu ekon tirgu un neradītu protekcionismu, vienlaīcīgi pasargājot tādu valsti kā Latvija no hiperinflācijas, tātad, nodrošinot cenu stabilitāti un prognozējamību, ko mēs visi, taču, vēlamies.
==========================================================================================
Vēl par progresīvajiem nodokļiem. Ja tie ir diezgan iztekti, tad tie noturētu arī patālu no Latvijas lielās finanšu kompānijas, kuru vienīgais mērķis ir izpumpēt sev par labu Latvijā vēl palikušo labklājību. Tātad, progresīvie nodokļi mums būtu ļoti, ļoti izdevīgi visādā ziņā, praktiski bez trūkumiem.
==========================================================================================
Pagaidām viss. Īsumā. :-))